Liktos jau, ka te nu tas ir — viss. Grūtības un mocības palikušas aizmugurē, braukt vairs nav atlicis daudz, laikapstākļi lieliski, priekšā – Reikjavīkas nakts un dienas dzīve, sex, drugs & rock’n’roll.
Bet nē, skarbā novada nāves tvēriens neatlaiž. Vējš sejā ir tādā spēkā, ka diez vai iespējams stundas laikā nobraukt 10 kilometrus. Nogurums, kas uzkrājies divu nedēļu laikā, pēkšņi uzvēlās ar visu savu smagumu. Ainava vairs neiedvesmo: vai nu tā ir pārāk vienveidīga, vai nu jau ir apnicis priecāties par dabu, vai arī monotonā mīšana pret vēju pārāk nomāc nomocīto prātu.
To pašu var teikt arī par manu tagadējo stāstu: tas ir tā ievilcies, ka esmu jau paspējis uz Kopenhāgenu aizlidot, un bezgalīgie ditirambi Īslandes dabai vairs netiek smelti no visuma informatīvā lauka ar tādu vieglumu.
Mūsu moku peripetijas jūtamas vēl spēcīgāk arī tādēļ, ka periodiski vai nu Andrejs ir drūms un dusmīgs uz pasauli, vai arī es, tādi nu mēs esam iekārtoti.
Taisnības labad, man vispār bieži ienāk prātā doma, ka ceļo nemierīgi cilvēki, viņiem nereti gadās garastāvokļa svārstības, un viņi nav apmierināti ar to, kas viņiem ir un ko viņi dara mājās. Citādi kāpēc gan lai viņi tiektos kaut kur uz svešām zemēm, kur nepavisam nav ar medu smērēts?
Atgriezties bija slinkums, bet cita ceļa nebija, izgājām caur lopu cauruli
Īslande ar velosipēdu - 11. diena
EveryTrail - Atrodi labākos pārgājienus Kalifornijāun tālāk
Pa ceļam vienalga skaisti: līcis
Kalni un akmeņi, it kā vēl nebūtu atskatījušies
Trīs stundu laikā nobraucām knapi divdesmit kilometrus un, neizturot, pagriezienā no piekrastes uz galvaspilsētu apstājāmies pusdienās. Pēc šīs detaļas nav grūti saprast, cik iztukšoti un izbesījušies mēs bijām. No tāda visaptveroša noguruma es ēst gatavošanas vietā atstāju velosomas aizsargapvalku, bet pat neesmu par to uz sevi dusmīgs: kurš tur ir bijis, tas sapratīs.
Tālāk kļuva mazliet vieglāk, vējš pierima, toties klāt nāca nobraucieni un kāpumi. Jūs jau, protams, piedodiet, ka es ar tik garlaicīgām detaļām piebārstu stāstu, bet tās palikušas atmiņā uz visu mūžu.
Debesis un marsiešu augsne
Andrejs un gaidāmā augstumu starpība
Ezeriņš
Skābbarības torņi?
Ferma
Par laimi, Īslandē vienmēr ir patīkami pārsteigumi. Šajā gadījumā tās bija tās pašas burbuļojošās dubļu bedres, kuras mēs līdz šim vēl nebijām redzējuši, un par kurām mums stāstīja norvēģu riteņbraucējs. Pie šīs konkrētās bedres mums pienāca klāt vācietis ar smago mašīnu, apjautājās, vai kaut ko nevajag, iedeva ūdeni un šokolādes batoniņus. Es, protams, būtu nobrīnījies, bet līdz tam laikam emocijas jau bija krietni notrulinājušās, tāpēc tikai spēju viņam pateikt, ka mums jau ļoti ir palīdzējuši īslandieši, un paldies par šokolādi.
Bedres ar sēra gāzēm ir brīnišķīgas, krutāk ir tikai vulkāns, laikam
Paziņa ģeologs Aleksandrs Gr. man teica, ka tādas bedres sauc par dubļu vulkānu
Te mums ar Andreju atkal sanāca grandiozs skandāls neliels strīds. Vieta ar dubļu vulkāniem izrādījās populāra, to sauc Krýsuvík, un tāpēc tur, protams, atradās autobusi ar tūristiem. Andrejs atkal sāka īdēt, ka ir noguris, un mīt pedāļus negrib. Man šāda pieeja nav saprotama: mēs visu ceļu nobraucām paši, un te visu sabojāsim kaut kāda maza gabaliņa dēļ?
“Kam un kāpēc tu pierādīsi, ka mēs pret vēju braucām pa šoseju?” – vaicāja Andrejs.
“Kāpēc vispār kādam kaut kas jāpierāda? Kāds tur sakars ar citiem, tev pašam to vajag, pirmkārt, lai sanāktu skaisti un kā nākas, un lai būtu, ko labu dzīvē atcerēties,” – atbildēju es.
Taču manas vērtības viņam nav saprotamas, viņam ir citas, tāpēc sadzirdēt vienam otru nesanāca.
Tālāk es izdzēsu kādas trīs rindkopas ar pārāk konkrētām pārdomām par cilvēcisko attiecību sarežģīto būtību visaptverošās direktīvas “mazāk pļāpāt” ietvaros.
Pabraucām vēl drusciņ, un kļuva jautrāk: šoseja nomainījās ar makadamu, sarunvalodā “grunteni”. Ja jums atšķirībā no manis viss ir kārtībā ar atmiņu, tad jūs, iespējams, atceraties, ka iepriekšējā sērijā Andrejam ieplaisāja rāmis. Saprotams, mieru man tas nevairoja: kakls joprojām sāp, Andrejs skatās kā vilks, jo viņu piespieda mīt pedāļus, nevis sēdēt autobusā, kalniņi zvērīgi, vējš nerimstas. Taču, kā zināms, ir tikai divi ceļi – dža rastafari vai karš braukt tālāk, vai palikt nakšņot bez kempinga.
Ainavas atkal iedveš cieņu
Pie Kleifarvatna ezera peldējās fotografējās jaunlaulātie
Gruntene mijas ar asfaltu
Sākumā likās, ka Kukluksklans trimdā, pēc tam — ka cirks trenējas
Izrādījās, ceļu būvē.
Bet šeit jau ir uzbūvējuši – ļoti jautra trase, taisna kā bulta, tikai uz augšu-leju modulēta. Te mums uzgāzās laime – vējš beidzot iepūta mugurā, un pa šādu lielisku segumu mūsu ričuki lidoja kā motorizēti - 20 km/h, kas pēc pastāvīgiem 8 km/h pirms tam likās kā ar reaktīvo dzinēju. Es jau brauktu arī ātrāk, bet beidzot taču ir jāizbauda atpūta un jāpaskatās apkārt bez nepārtraukta augšstilba četrgalvu muskuļu sasprindzinājuma.
Visapkārt atkal lavas lauki
Drīz vien mēs nonācām līdz šosejai Keflavīka-Reikjavīka, kur paēdām pusdienas vēlreiz. Turklāt dīvainā iestādījumā, kur videonoma bija apvienota ar hamburgeru ēstuvi (viss pārējais bija ciet, pārāk vēls).
Tālāk – tehnikas jautājums. Pāris stundas un mēs ierodamies mūsu ceļojuma galapunktā, kas iezīmē tā veiksmīgu noslēgumu. Hip-hip urā! Mēs to izdarījām, jā. Dieniņa padevās parasta, bet parasta priekš Īslandes, tas ir, satriecoša ar savu šķietamo sarežģītību un vienkāršību vienlaikus, gluži kā viss mūsu ceļojums.
Kad lidojām prom, pavisam neticējās, ka tas viss ir iespējams, lai gan bija aizdomas, ka nekā īpaši sarežģīta mūsu pasākumā nav. Te atkal novērojams korpuskulāro viļņu duālisms – no vienas puses, mēs tomēr esam tūristi-botāniķi, kas minušies pa iemītām takām ar evakuācijas iespēju, no otras – jūs lasījāt manu stāstu un, cerams, sajutāt manas emocijas un mūsu tvērienu, kas neatpaliek no īslandiešu. Jebkurā gadījumā, mūsu piedzīvojumu vērtēšana paliek jūsu ziņā, dārgie lasītāji.
Kas attiecas uz mūsu ierašanos Reikjavīkā, tā pagāja bez ekscesiem: pa ceļam redzējām kaudzi uzkrāsotu un uzcirtušos pusaudžu, kas bariņiem plūda uz kādu vietu ar nosaukumu Broadway, kas, spriežot pēc visuresošās bezmaksas avīzes Grapevine – ir bezgaumīgs deju klubs. Pēc neilgiem meklējumiem pie baseina un botāniskā dārza atradām arī kempingu, palikām satriekti par tā iemītnieku skaitu: vairāk nekā pusstūkstotis, ja ne tūkstotis, cilvēku.
Mans stāsts gan ar to vēl nav beidzies, jo pēc ierašanās kempingā nenogurdināmais Andrejs aizvilka mani baudīt turīgās hipsteru galvaspilsētas naktsdzīvi. Arī nākamajā dienā mēs kārtīgi atlaidām, nekrītot ar seju dubļos. Sekojiet līdzi jaunajiem izlaidumiem.